Urbāno alu daile un debesskrāpju smailes
Kontrastu klāsts un ielas pilnas ar tiem klātas
Pilsēta, kura nekaunas tos krāt un tas kā lāsts
Kad, nonākot tur, tā uzspiež savu krāsu. Tur ir
Dzīves mocītas sejas, smagu stāstu mītais betons
Tur puiku piederību rāda ap pieri pītais kepons
Pilsēta, kur sapņotāji var sapņus dzīvot ne sapņot
Kur žūpas dzīves zemei pret to krītot var atdot
Ielu muzikantu notis un ubagu raupjās plaukstas
Tuneļos pēc pilsoņu sīcenes kaujās traucas
Tramvaji pilni, kādam kontrole maku iztīrija, bet
Bleķa čūsku manot, tante atminas nakti uz Sibīriju
Puiku joki nav cirka tāli, kad lombardā tie ķīlā grēkus
Netālu no pārejas, kur kāds akordionu čigā sēdus
Origo apkārtne kalpo kā sabiedrības spogulis
Kur visi tās slāņi pareizās attiecībās noturas
Tikmēr Vērmanes dārzā simtiem kaujas uz šaha lauka
Ziedoņdārzā ceriņi un rozes pie Čaka raud
Apvārsnī maijs un otrā krastā sarkani kaklauti
Sirmiem kungiem kaklu žņaudz kā Kolumbijas šlipse
Kollonas dziļi liktas stutē tenorus un basus
Mīlas pilnas ir ielas, Rīga vēro Veronas skatus
Kurus Bastejkalna bezkaunīgie baloži apsēdīs
Kad fonā skanēs skaista mūzika no "Amēlijas"
Ēnu rūtota, pilsēta šķiet kā no film noir
Kur hūtaiņi un Edvarda Nortona ķildas no bāra
Kuros lūpas skauj glāzes un kaklus silda kāri
Tie, kas vēlas upēm tikt pāri, bet tilti par tālu
Lai gan mums te vairāki. Pat zilu toņu gaismoti!
Vienojot puses, kuras dala divi torņi zvaigžņoti
Tie ir kā valdnieki, kuriem uz laiku kroņi aizdoti
Kuriem rokas melnas, bet kas smīkņā soģi gaidot
Bilingvāli rajoni, tomēr Purčikā jūtama Astras elpa
Kas joprojām tik bezbailīgi tic un asaras velta
Zemei, kuras pamataugsne uz kaula un asins celta
Lai tā kā paaudžu mantojums. Tomēr metropole pilna
Omju, kas saukā latvju mēli par tūristu valodu
Sakot, ka dabūt ar to tik vien sūdīgu arodu
Kungi stāsta, ka būs labi, solot tūlīt atmodu
Bet piedurknes neloka un pamatus ar skrūvīti naglo
Tādas izrādes bieži uz mūsu Saiemas podesta top
Bet pie varas maiņas, nemainas to klozetpodi
Tā bāliņi svešiem kungiem renti dod izmaksāt
Pierādot, ka pastalniekus citu centi prot izvazāt
Dumpinieku lāpas cīnas ne uz ielas, bet tīklos
Kamēr pašu kangari sev dzīres lielas rīko
Un tā Vecrīgā mūsu stundas sit senās ciparnīcas
Bet virs mums pilsoņu pilnas lēni ceļās lidmašīnas
Pēc krišņām ož Barona iela, mormoņi tirgo dievu
Uz Maskavas un Jēkaba ielā kā Mordora siro krievi
Redzot sirmo sievu, students neļauj tai sēdēt lūgt
Laidīs piesēst, stāvēs kājās līdz pat RSU
Tad stāvēs kājās, lai pat darba sludinājumu liktu
To izvēļu dēļ, kas no bara mudinājuma krita
Diploms nebaro, jākar klāt kurinātāja bļitka
Jādedzina tas, gadi un komunālās krāsnis
Kamēr Purčikā kāds bakulaurs bauda bezcerību
Turīgas ģimenes acuraugs snauž uz sola nevērtīga
Birst senču piķis uz papīra, radot pergamīnu
Kas vietu tronī sabīda, lai var celt Beverīnu
Ielas pilnas šādu kontrastu, kas ik dienas garām slīd
Kur vienu betona taku dala kā karaļi, tā parazīti
Dzīve šajā pilsētvidē uz pieres stampā statusus
Un izvēles starp melnu un baltu kapā atdusas
Rīgai tā vien niez kādu statusu manī ieskrāpēt
Raugas uz paleti, domājot paklusi, kas man piestāvēs
Kaisīt lauru lapas, dodot vīna pilnus uzvaru kausus
Vai standartu, neļaujot skaidrā manus uzskatus paust?
Bet es kā Dambo! Mans deguns dzīvo pa mākoņiem vien
Ja kāda cita, ne manas sirds, vēlmēm atdoties liek
Rīga netic asarām, bet Daugava paliks sāļa tūlīt
Kad Rīga raudot vēros lieveni, kur atstāju kurvīti
Baltijas metropole, kurā pa druskai no visa kā!
Mazā Parīze, kur tēvē tornis Eifeļa izskatā
Venēcija, lai kungi kanālā dāmas var izvadāt
Arī Maskava nav tāla. Dome pilna tās kripatām
