[verse]
Melna dūmaka, tā sedz manas zvaigznes
Šajā vidē reizēm grūti, tā vien liekas, ka tai nav jūtas
Ikdienā mēs dalāmies ar dievu uz pusēm
Vienmēr sajūsmā ar visiem, tāpēc bieži es klusēju
Lai darītu, ko darīdams, sev velku līdzi pagātni
Vienīgā, kam uzticos kā pagāns
Par laimi nāksies teikt, nav pārāk smaga man šī bagāža
Lielāko daļu dzīves, es maucu bez bažām
Kad dod sirdi rajonam un vēlāk soda kādu
Dirš, cik tam grūti, pats netur goda vārdu
Nav pārsteigums, cik bieži šī pilsēta ir vēsa
Viņa vājos ievelk neceļos, tos aptumšo ar krēslu
Pārdot, pirkt, čakarēt un pēc tam nolamāt
Mēslos mirt, man šķiet, ir tikai tualetes poda plāns
Nav kārojies man bāzties visur pēc kārtas
Mana spēle stipra, tāpēc laikā protu izvilkt uz āru
Gribu gluži kā tas bija agrāk, noturēt pilnīgu balansu
Būt ar sevi harmonijā kā čalis, kas reiba no lavandas
Būt barības ķēdes augšgalā kā lauva, kas valda par savannu
Taču liekas, ka kārtību es savu idillē savandu
Nav jau varianti, jāēd, jāpaņem vēdera tiеsa
Mēreni vēlams bieži, visu pēc kārtas šķīvī lieku
Savulaik likās, ka еsmu numur viens, šeit tādu neskaitāmu
Ikdienā visi ritenī skrien, ar laiku izsviež kailus
Svešs man šis ritms, mamma teica esmu stiprs
Ceru nostāja Jums skaidra, manam repam nevajag titrus
Tā pa gabalu no lupatām, kas kolekcionē litrus
Ciema puika lielā pilsētā nes svaigu tā kā citrus
Studēju pats sevi, kamdēļ man iepazīt citus?
Dažbrīd biedē mani pārmaiņas pa pieri, kad tās sit
Patīk noskaņoties, vajag priekšpēli pirms sāku tripu
Mans mojo labi strādā, vēljoprojām rāda trikus
Šī dziesma ir par mērķtiecību tiem, kuriem tās trūkst
Es to meklēju visu dzīvi, neprotu zaudēt, grūti ir lūgt
Vide, pareiza vieta, pareizs laiks, īstā ietekme
Vērtīgākie ieroči, kurus šobrīd varu piemeklēt
Katrs savas laimes kalējs, pildu savas pavēles
Ja uz vietas stāvu stagnēju, laime ilgi nāk un kavējas
Vietā, kur mistiski un, kur cits citu grib paēst
Es ēdu labi, tāpēc viss šitas licis man gavēt
[hook]
Gaiša debess pāri
Augot vidē, kurā miers un vienmēr gaiša debess pār
Šaubas netuvojās tiem, kas abām uz savu zemi stāv
Ģimeni veidoja varenu kā debesskrāpi
Tiešām žēl man bija tos, kurus neredz tēvs un neredz māte
Vidē, kurā miers un vienmēr gaiša debess pāršaujas
Netuvojās tiem, kas abām uz savu zemi stāv
Ģimeni veidoja varenu kā debesskrāpi
Tiešām žēl man bija tos, kurus neredz tēvs un neredz māte
Vidē, kurā miers un vienmēr gaiša debess pāršaujas
Netuvojās tiem, kas abām uz savu zemi stāv
Ģimeni veidoja varenu kā debesskrāpi
Tiešām žēl man bija tos, kurus neredz tēvs un neredz māte
[verse]
Man bija citādāks stāsts, mīlestība, maz ciešanu
Tāpēc īstenībā reizēm sāp, kad pārāk maz es piezvanu
Manī ieklausījās patstāvīgi, liekot stingru raksturu
Labprātīgi dziļāk kalu ambīciju raktuves
Nav skarbas aizkulises, vairāk ceļš uz panākumiem
Apkārt vazājoties, diezgan bieži sanāk uziet
Tagad iedomājies pusaudzi, kuram kuzavs uzvaru pilns
Dzīves uzskats izveidojies, kamēr uzvaras svin
Zinu kā iegūt kāroto, plāns un darba ētika
Rāpties visām četrām it kā cilvēks nāk no pērtiķa
Parasti darba ļaudis, jumts virs galvas, segti rēķini
Zem pieticības kroņa, prāta stāvoklis kā ķēniņiem
Pazīme mīksta, šiten nevajag nest nevainības plīvuru
Jo Rīgā par jūtām nerunā, tām apiet garām ar līkumu
Mani balsta ģimenes vērtības, lolotas, koptas, pētītas
Skolots aiz cieņas un ētikas, klausijās mamma, tētis
Jau sākot no skolas ēdnīcas, kad baroja tā, lai nav bēdīgi
Tas bija laiks, veidot gultni, lai vēlāk nestātos sēklī
Neticu laiems ratam, vienmēr pirmajā vietā hastls
Visas septiņas nedēļas dienas it kā dzīve, ko dzīvoju kā aplis
Iespējams darītu to, lai kādreiz būtu smalka eskalāde
Tikmēr sabiedriskais pietur centrā ved uz Esplanādi
Kādreiz likās, ka man nesanāks, kaut zināju, kā varu pacelt
Es stāvu, gaišs debess pāri, nu jau veidoju pats sevi
